Apinis: Latvijas Ārstu biedrība mediķu streiku atbalstīs

Intervija ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini: par Igaunijas veselības aprūpes darbinieku streiku un par Latvijas medicīnas sistēmas nejēdzībām.


– Nesen streikoja Igaunijas ārsti. Valdība viņus nosauca par reketieriem. Beigu beigās abas puses tomēr vienojās kompromisā, un igauņu ārsti atgriezās darbā. Komentējiet, lūdzu, šo notikumu.


– Tad jau jums vajadzēja intervēt Andresu Korku, Igaunijas Ārstu savienības prezidentu, kas vadīja streiku. Inteliģents, pieklājīgs, kluss, bet tajā pašā laikā harismātisks un noteikts ķirurgs. Igauņu Ārstu savienība tiešām organizēja streiku, un streiks beidzās ar ļoti labiem rezultātiem, kad gan valdība, gan streikotāji atrada veiksmīgu kompromisu. Nu Igaunijas ārsti saņems par 11% lielākas algas, savukārt medicīnas māsas – par 20% lielākas. Sākotnējie pieprasījumi bija attiecīgi 20% un 40%. Valdība piekrita arī Ārstu savienības citām būtiskām prasībām.


– Kas bija šīs citas prasības?


– Vienā teikumā – novērst nejēdzības veselības aprūpē. Turklāt šīs nejēdzības bija līdzīgas mūsējām: nesamērīgi īss laiks viena pacienta apskatei, pārliecīga birokrātija, nenovērtēts aprūpes darbs, nesakārtota rezidentu apmācības sistēma un samaksa. Igauņu mediķiem algas jau tāpat bija augstākas nekā mūsējiem. Vismaz par 50% augstākas bija ārstu algas, māsu algas gan visai līdzīgas mūsējām, proti, nabadzības simbols. Tā rezultātā igauņu medicīnas māsas viegli apguva somu valodu un devās strādāt uz Somiju, Igaunijā saglabājot vien ceturtdaļslodzi. Mediķu aizplūšana Igaunijā notika vēl lielākos apjomos nekā Latvijā, turklāt formāli liela daļa no aizbraucējiem palika Igaunijā strādāt un dzīvot. Es nezinu, vai šis process Igaunijā apstāsies, bet viņu valdība parādīja visai nopietnu žestu, saglabājot cilvēkus valstī.


– Vai igauņi tiešām streikoja un nesniedza cilvēkiem palīdzību?


– Viņi tiešām streikoja. Visvairāk streikoja ambulatorais speciālistu dienests, tātad netika sniegtas konsultācijas un cilvēkiem bija jāiztiek ar ģimenes ārsta, nevis speciālista palīdzību. Igauņi pilnībā sniedza neatliekamo palīdzību, kā arī palīdzību bērniem, grūtniecēm, onkoloģijas un hematoloģijas pacientiem, psihiatriskajiem pacientiem un citām pacientu grupām. Līdz ar to realitātē vienlaikus streikoja 15–20% ārstu.


– Vai arī Latvijā nav pienācis laiks mediķiem streikot?


– Jūs gribējāt jautāt: kāpēc es neaicinu ārstus Latvijā uz streiku?


– Jā, varētu teikt arī tā.


– Mums ir daudzas atšķirības. Patiesībā Latvijā viena cilvēka ārstēšanai patērē vairāk līdzekļu nekā Igaunijā, valsts jeb solidārā daļa ir nesamērīgi maza, proti, aptuveni puse. Otru pusi samaksā paši iedzīvotāji tieši kā līdzmaksājumus un maksas pakalpojumus. Tātad streiks Latvijā nozīmētu vēršanos pret aptuveni pusi naudas maksātāja. Patiesībā ir neiespējami pacelt streikam mediķus, kas sniedz maksas pakalpojumus. Lielais pacientu līdzmaksājums un tiešie maksājumi ārpus budžeta ir lielākā Latvijas veselības aprūpes nejēdzība. Patiesībā palīdzību nesaņem tieši tie, kam tā visvairāk vajadzīga – veci ļaudis. Savukārt jauni tiek pārdiagnosticēti ar datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses metodēm, pārlieku daudz laboratorijas izmeklējumu. Kāds mans draugs, gara auguma ķirurgs, pirms kļuva par Valsts prezidentu, bija izcils ārsts. Katru vakaru viņam rindā sēdēja 50 cilvēku ar sāpošām ceļu locītavām. Šis ārsts mēdza teikt, ka 90% gadījumu viņam diagnostikai pietiek ar pieredzi un ķirurga rokām, 9% vajadzīgs labs rentgenuzņēmums, bet 1% viņš nosūtītu uz magnētisko rezonansi. Bet visi, kas sēdēja rindā uz viņa konsultāciju, jau turēja rokās kompaktdisku ar magnētiskajā rezonansē izpētītu ceļgala locītavu.


– Varbūt maldos, bet šķiet, ka arī zāles pie mums ir krietni dārgākas.


– Īstenībā tas nav jautājums ārstiem, bet astoņkājim ar nosaukumiem Recipe – Repharm – Mēness aptiekas – Sentorpharm. Šo zāļu tirgotavu īpašniekiem Josipam Aptam un Vadimam Teļecam no mūsu samaksātajiem latiem pietiek, lai katru gadu nopirktu dažas poliklīnikas Rīgā un peļņā būtu pieci līdz deviņi miljoni. Protams, otra problēma ir pilnīgi nekautrīgā bezrecepšu zāļu un uzturbagātinātāju reklāma, kas radījusi iespaidu, ka veselībai šie preparāti ir vajadzīgi. Visādiem muļķīgiem, nevienam nevajadzīgiem vitamīnu un zāļu savienojumiem cilvēki Latvijā patērē daudzus miljonus latu.


– Un tomēr atgriezīsimies pie streika. Domājat, ka streiks pie mums nav iespējams?


– Latvijas likumdošana nevalstiskajām organizācijām nedod tiesības organizēt streiku, Latvijā tā ir strikta arodbiedrības funkcija. Ja Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prezidents Valdis Keris aicinās mediķus streikot, Latvijas Ārstu biedrība un, domāju, arī Latvijas Māsu asociācija arodbiedrību atbalstīs. Tāpat kā esam atbalstījuši visas arodbiedrības aktivitātes šajā jomā. Latvijas likumdošana tomēr ir tāda, ka vienīgais argumentētais streika pamats būtu pārlieku mazais 2013. gada budžets veselībai. Es saprotu, ka valdība taupa un drīkst tērēt tikai to, kas no nodokļiem ieņemts. Bet tad es lasu, cik izšķērdīgi dzīvo Saeima, kā rosās valsts uzņēmumu valdes, cik daudz līdzekļu šķērdē Rīgas dome, un man ir pārliecība, ka valsts budžets tomēr ir pārdalāms par labu veselības aprūpei. Tajā pašā igauņu jautājumā man ir piemērs. Rīgas satiksme par milzīgu naudu iepērk jaunus trolejbusus. Savukārt Rīgas vecos trolejbusus par lētu naudu nopērk un turpina vizināties Tallina. Tieši tāpat ir ar zemās grīdas tramvajiem, kas tiek iegādāti par 142 miljoniem latu (no katra Latvijas nodokļu maksātāja pa 150 latiem). Un pēc visiem šiem iepirkumiem Rīgas vadītāji nekautrējas paziņot, ka 80% no iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa viņiem šķērdēšanai ir par maz, un izstājas no Pašvaldību savienības.


Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"


Avots: nra.lv /Elita Veidemane


 

Padalies

laukudzive.lv © 2024 All Rights Reserved

Designed by WPSHOWER

Powered by WordPress