Brīdina, ka masveidā sabruks padomju laikā celtās daudzstāvu mājas

Padomju laikā būvētajām daudzdzīvokļu ēkām noteiktais vidējais kalpošanas laiks strauji tuvojas finišam. Pagaidām gan skaidras atbildes nav, kas jādara ar sērijveida dzīvojamām mājām – tās lietderīgāk nojaukt vai piespiedu kārtā likt atjaunot.


Ne valsts, ne pašvaldības pašlaik negrasās īstenot īpašas programmas, lai masveidā glābtu dzīvojamo fondu.


Grib piespiest siltināt


Rīgas enerģētikas aģentūras vadītāja Maija Rubīna atklāti saka – ja ēkas netiks renovētas, tad pēc 20 gadiem uz pašvaldības kakla nonāks neiedomājami liels skaits rīdzinieku, kuriem vairs nebūs kur dzīvot. Viņas ierosinājums ir uzsākt māju renovāciju, tajā skaitā – siltināšanu piespiedu kārtā, iztērēto summu uzliekot par pienākumu solidāri samaksāt iedzīvotājiem. Tādējādi sērijveida ēku ekspluatācijas laiku varētu pagarināt par vēl vairākiem desmitiem gadu.


M. Rubīna stāsta, ka Ekonomikas ministrijā (EM) jau ir notikušas sarunas par ēku piespiedu siltināšanu, tomēr pagaidām šī iecere nav guvusi atbalstu. Valsts vispirms vēlas izmantot visas pašreizējās iespējas, kad iedzīvotāji var saņemt arī Eiropas fondu naudu māju siltināšanai un par šādu soli izlemj ar vairākuma atbalstu – tātad lielākā daļa to izvēlas labprātīgi un daļu izdevumu daudzu gadu garumā sedz no savas kabatas. Sarunas par piespiedu siltināšanas iespējām un pasākumiem ir atliktas uz pusgadu, Neatkarīgo informēja M. Rubīna. Viņa uzsver, ka pie šā jautājuma eksperti noteikti atgriezīsies, jo to atlikt nedrīkst.


«Tas ir pilnīgs nonsenss!» par šādu ideju padzirdējis, gandrīz iekliedzas būvinženieris Jānis Lancers. Viņš būvniecības nozarē nostrādājis vairāk nekā 50 gadu, un reti kurš Latvijā varētu konkurēt ar viņa pieredzi.


«Mums Rīgā māju skaits ir, es gribētu lietot tieši šo vārdu, šaušalīgi liels – seši tūkstoši. Pašvaldības uzņēmums Rīgas namu pārvaldnieks apkalpo apmēram četrus tūkstošus māju. Nevaram uzrunāt visus šo māju iedzīvotājus. Mājas bez renovācijas var iztikt vēl divdesmit gadus. Dažai ēkai šī robeža ir trīsdesmit gadu,» savukārt brīdina M. Rubīna.


Valstij jāuzņemas atbildība


Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Raimonds Eizenšmits ir skeptisks, vai šāda iecere īstenojama. Viņš aizrāda, ka ir jāizpēta katra māja, lai prognozētu, cik ilgs mūžs tai vēl atlicis. «Energoefektivitātes pasākumus cilvēkiem neviens nedrīkst piespiest apmaksāt, ja viņi tos nevar samaksāt,» viņš uzsver. Ja valsts izveidos īpašu programmu un izlems, ka ēkas jāsiltina un jāveic vēl citi pasākumi, piemēram, jānomaina komunikācijas, logi koplietošanas telpās un jāsaved kārtībā pagrabi un bēniņi, tad cita lieta.


J. Lancers norāda, ka tad, kad sākās dzīvokļu privatizācija, valsts paņēmusi vienādu sertifikātu skaitu par kvadrātmetru gan tajās mājās, kas jau amortizējušās, gan tajās, kas vēl bijušas salīdzinoši jaunas. «Kā valsts varēja pārdot nekvalitatīvu preci?» jautā būvinženieris. Tāpēc būtu godīgi, ja tagad valsts kopā ar Eiropas fondu naudu ēku renovācijā un siltināšanā ieguldītu 80 procentus nepieciešamo līdzekļu, bet iedzīvotāji – tikai 20 procentus, uzskata J. Lancers.


Pēc viņa domām, Eiropas nauda tiek sadalīta neloģiski. Tā cirkulē starp ministrijām, un katra no tām deķi velk uz savu pusi, tāpēc trūkst koordinācijas.


J. Lancers ir noskaities, kāpēc Eiropas fondu līdzekļus izlieto, lai kādā ciemā izbūvētu ūdensvadu, kuru vietējie neizmanto, nevis par šo naudu nosiltina ēkas.


Nojaukt vai atjaunot?


2006. gadā Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments apmaksāja pētījumu, kura mērķis bija apzināt PSRS laikā būvēto sērijveida dzīvojamo māju stāvokli, apsaimniekošanas ietekmi uz to, kā arī izpētīt renovācijas ekonomisko un cita veida lietderību. Pilsēta vēlējās noskaidrot, kā izdevīgāk rīkoties – atjaunot ēkas vai nojaukt un būvēt to vietā citas?


Atbilde interesē arī rīdziniekus, jo vairākums galvaspilsētā dzīvo daudzdzīvokļu ēkās un ir privatizējuši savus dzīvokļus. Tas nozīmē – ja nams būs tik izkurtējis, ka teju sabruks, viņiem nākamo mitekli vajadzēs meklēt pašiem un par savu naudu.


Minētajā pētījumā teikts, ka no 1955. līdz 1995. gadam Rīgā uzbūvētas


755 daudzdzīvokļu mājas (viena līdz trīs stāvu ēkas). Lielāko daļu no tām cēla 50.–60. gadu mijā. «Šīs mājas atrodas netālu no Rīgas centra, pašreiz ļoti pieprasītās vietās jauno daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecībai. Šo māju iespējamā renovācija ir jāizskata ļoti pārdomāti. Ieņēmumi nesedz uzturēšanas izdevumus, iedzīvotāju vidū daudzi ir pensionāri ar ierobežotiem līdzekļiem, un maz iespējama pašu dzīvokļu īpašnieku iniciatīva māju atjaunošanā. Tehniskā stāvokļa ziņā tās ir visvairāk nolietotās mājas. Šeit jāizskata iespējama māju nojaukšana un vietā jaunu māju rajonu būvniecība,» ierosina pētījuma autori. Tiesa, tas notika treknajos gados, kad par taupību un konsolidāciju valstī nerunāja un nedomāja.


Izturēs, ja ieguldīs naudu


J. Lancers neiesaka celt paniku – ja mājas atjaunos un remontēs, tad tās kalpos vēl 50 gadus. «Konstrukcijas nenoveco, bet noveco savienojuma vietas starp paneļiem un inženiertehniskie tīkli – tie gan jānomaina. Ja netiks darīts nekas, tad visdrīzāk sabruks apkures sistēma. Tā jau ir sapuvusi. Bet cilvēkiem nav naudas, kas to remontēs? Mums nav valsts stratēģijas un politikas mājokļu jautājumā,» būvinženieris izsakās skarbi. Viņš EM iesniedzis savu redzējumu, kā veicama ēku renovācija Latvijā. «Jūs domājat, kāds no ierēdņiem ar mani parunāja? Pat nepiezvanīja, lai kaut vai par muļķi nosauktu,» noteic J. Lancers. Piemēram, viņš ierosināja konkrētas sērijas mājām izveidot tipveida projektu – tādējādi mazinātos birokrātija un cilvēki varētu ātrāk un lētāk uzsākt siltināšanu. Būvinženieris ironizē, ka pašreizējie tempi ļaus nosiltināt mājas pēc 100 gadiem, kad tās būs jau sabrukušas.


***


Cik ilgi kalpos?


Latvijas būvnormatīvi, 1994. gads: masveida apbūves lielpaneļu ēkām, kas celtas pēc tipveida projektiem 316, 318, 119, kalpošanas laiks ir 70 gadu, bet 103, 104, I464, I467A, I602, 602P – vidējais kalpošanas laiks ir 60 gadu.


Daudzām ēkām ekspluatācijā radītie bojājumi kļuvuši neatgriezeniski, un šādas dzīvojamās ēkas jānojauc.


Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi, 2002. gads: padomju laika apbūvei – 316., 318., 119. sērijai – dzīvojamo māju būvkonstrukciju vidējie normatīvie kalpošanas laiki ir 70 gadu, citām, vēlākajām sērijām – 60 gadu. Šis kalpošanas laika ierobežojums jāskatās kā aptuvens.


Padomju laikā projektētajām sēriju tipveida mājām bija noteikts būvkonstrukciju kalpošanas ilgums – 125 gadi.


Avots: Pētījums Dzīvojamo rajonu apzināšana un inventarizācija Rīgas pilsētā dzīvojamo rajonu atdzīvināšanas (revitalizācijas) projekta ietvaros, 2006


Avots: nra.lv /Antra Gabre

Padalies

laukudzive.lv © 2024 All Rights Reserved

Designed by WPSHOWER

Powered by WordPress