Sākas jaunais mācību gads. Ar ko tas atšķirsies no iepriekšējiem, kādas problēmas iezīmēs – par to sarunā ar Latvijas Universitātes profesori, 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti (Vienotība).
– Vecāki šogad atviegloti uzelpo, jo vairs nebūs jāpērk mācību grāmatas un burtnīcas. Vai jaunie grozījumi Izglītības likumā, jūsuprāt, ir veiksmīgi?
– Grozījumus Saeimas komisija pieņēma pēc ilgas un vispusīgas apspriešanas, piedaloties Tiesībsarga biroja, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), pedagogu, skolu vadītāju, profesionālo arodbiedrību un citiem sabiedrības pārstāvjiem. Kaut Satversmes 112. pantā jau ietverta norma, ka valsts ir atbildīga par jaunās paaudzes izglītošanu, vecākiem bija jātērē lielas summas par skolas grāmatām un citiem mācību materiāliem. Tādēļ tapa visai detalizēti grozījumi likumā, nosakot valsts, pašvaldības un vecāku atbildību par mācību līdzekļu iegādi. Ministru kabineta (MK) noteikumi šos pienākumus definēs vēl precīzāk.
– Tomēr daudzas skolas atzīst, ka vecākiem lūgs iegādāties daļu no mācību līdzekļiem, piemēram, darba burtnīcas, jo ar valsts piešķirtajām mērķdotācijām nepietiks. Tātad – vai bezmaksas izglītība tomēr nav tikai tāda ļaužu nerrošana?
– Nē. Ietaupījums vecāku makos būs pietiekami liels, kaut vai runājot par grāmatām un darba burtnīcām svešvalodās un sociālā cikla priekšmetos. Jāsaprot, ka ir sperts ļoti nozīmīgs pirmais solis, bet noteikti ne pēdējais. Turpmākajos gados būs jānodrošina šo mācību materiālu pieejamība pilnā apjomā. Nenoliedzu, ka pirmajā likuma darbības gadā vēl var būt diezgan daudz neskaidrību – piemēram, ko darīt tad, ja skolas vecākus lūdz iegādāties darba burtnīcas, nevis to pieprasa. Tieši tādēļ likumā ir divi svarīgi jauninājumi – ir noteikta vecāku atbildība par individuāli lietojamo izglītības ieguvei nepieciešamo priekšmetu iegādi, kā arī paredzēts, ka par papildu izdevumiem ir jālemj un jāvienojas skolas padomei. Likumā precizēta arī skolas padomes loma un tās veidošanas principi. Ja padome lemtu, ka vecākiem jāiegādājas kādi mācību materiāli, bet ne visām ģimenēm tas būtu iespējams, ar pašvaldības līdzdalību jāmeklē konkrēti risinājumi katrā atsevišķā gadījumā.
– Esat redzējusi darba burtnīcas, kuras apstiprina IZM? Jums šķiet, ka tās spēj attīstīt bērniem patstāvīgu domāšanu? Mana pieredze, izskolojot četrus bērnus, diemžēl ir bijusi slikta. Darba burtnīcas maksāja nenormāli dārgi, tās bija saturiski nejēdzīgas, primitīvas. Visvairāk tracināja, ka šajos – dažu pedagogu peļņas vai ambīciju projektos – pierakstīja labi ja trešdaļu lapas. Faktiski tās palika neaizpildītas. Ne ārā mest, ne citam dot...
– Ja burtnīca tiek nopirkta, tad skaidrs, ka tā pilnībā jāizmanto. Vaina ir nevis darba burtnīcās kā tādās, bet to pārdaudzumā un neprofesionālā izmantošanā. Ja skolēna ierastākais darbs ir tukšu laukumu aizpildīšana attēlā vai atsevišķu vārdu ierakstīšana tekstā, netiek attīstīta radošā domāšana un spēja veidot sakarīgu tekstu. Tomēr atsevišķos gadījumos, piemēram, kad bērni mācību dienas beigās ir noguruši, kad jānostiprina zināšanas, kad jau izmantoti citi zināšanu apguves paņēmieni, tad var būt reize un vieta arī darba burtnīcām. Liela nozīme ir pedagoga meistarībai un vēlmei pēc iespējas dažādot mācību procesu. Pedagogam ir lielas iespējas mācību saturu padarīt pievilcīgāku formā, līdz ar to vieglāk apgūstamu.
– Vēl kāda mūžīgā nelaime, kurai neviens ministrs nav spējis rast pienācīgu risinājumu: neadekvāti zemās pedagogu algas. Kā jūs to pamatojat: kāpēc nevienai valdībai (arī šai) neizdodas vienoties ar skolotājiem?
– Runa ir par valsts skatījumu uz tās attīstību. Arī pašreiz Latvijā pārāk liels uzsvars tiek likts uz ekstensīvu ekonomikas attīstību, tikai vārdos atzīstot principu gudra izaugsme. Skaidrs, ka tieši intelekts – ne tikai izcilība, bet sabiedrības vispārējā zināšanu līmeņa celšana ir garantija mūsu ekonomikas attīstībai. Nepietiek, ka šo atziņu vārdos visi it kā atzīst. Tā jāizprot līdz kaulu smadzenēm. Tātad valsts prioritāšu rangu tabulā izglītībai un zinātnei būtu jābūt ļoti augstā pozīcijā. Ieguldījums izglītībā un zinātnē ir ieguldījums sabiedrības kopīgajā labumā. Katrs lats, kas investēts šais nozarēs, sniedz desmitiem un simtiem reižu lielāku atdevi – jā, iespējams, ne nākamajā vai aiznākamajā gadā, bet ilgākā laika periodā noteikti. Atgādināšu, ka no 2005. gada bijām uzņēmuši stabilu kursu uz finansējuma paaugstinājumu zinātnei un izglītībai (piemēram, gan iecerētais ikgadējais pieaugums 0,15% apmērā no IKP zinātnei, kam katru gadu bija jāpalielinās, gan skolotāju darba algas paaugstināšanas grafiks, kurā jau 2010. gadā darba samaksai par likmi bija jāsasniedz vairāk nekā 460 latu). Tātad varu teikt, ka vienu brīdi politiskās prioritātes bija nostājušās īstajā vietā. Diemžēl krīze lika koncentrēties uz īstermiņa vajadzībām. Visu valstu valdībās vienmēr bijušas diskusijas par prioritātēm: vai ieguldīt ilgtermiņa attīstībā vai ikdienas vajadzībās, piemēram, veselības aprūpē, sociālajā nodrošinājumā, sociālās nevienlīdzības mazināšanā... Pašlaik, kad pirmo gadu atkal veidojam attīstības budžetu, ir iespēja vismaz aizsākt ceļu uz mērķtiecīgu izaugsmi. Aicinātu arī uz zinātni skatīties kā uz absolūti nepieciešamu valsts pastāvēšanas un attīstības daļu. Latvijas zinātnieku potenciāls ir augsts, pat neskatoties uz ilgstoši nepietiekamo finansējumu; tas mērķtiecīgi jāizmanto un jārada iespējas gan eksakto, gan nacionālai valstij tik būtisko sociālo un humanitāro nozaru ilgtspējai.
– Izglītības darbinieki vienmēr uzskatījuši, ka valsts viņu darbu nenovērtē ar taisnīgu darba samaksu. Arī pagājušajā nedēļā skolotājus šokēja ziņa, ka valdība nav atbalstījusi papildu finansējumu aptuveni 3 miljonu apmērā pedagogu algu palielināšanai atbilstoši kvalitātes pakāpēm. Kā pusē jūs esat – pedagogu vai premjera, kurš ir jūsu partijas kolēģis?
– 3. septembrī uz tikšanos Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā esam aicinājuši kultūras ministri, 4. septembrī – izglītības un zinātnes ministru. Mūsu sarunas temats būs tieši 2014. gada budžeta pieprasījums, jo Latvijā kā parlamentārā valstī budžetu, kā zināms, apstiprinās Saeima. Komisija vienmēr ir stingri iestājusies par finansējuma palielināšanu izglītībai, zinātnei un kultūrai un to darīs arī tagad. To atbalsta arī premjerministrs un valdības locekļu vairākums. Sliktākais, kas var būt, ir pašreiz vērojamā nozaru un partiju konfrontēšana. Ja orientējamies uz ilgtermiņa attīstību, man ir pilnīgi vienalga, kuras partijas pārziņā ir ministrija vai Saeimas komisija – jānodrošina nozares izaugsme, un viss. Pašreiz pats galvenais ir precizēt faktus. Ja IZM un Finanšu ministrijas aprēķinu pamatā būs atšķirīgi dati par skolēnu un līdz ar to arī pedagogu iespējamo likmju skaitu, atšķirsies arī skaitļi. Iespējams, ka intervijas publicēšanas brīdī būs pieejama precīzāka informācija. Bet pašlaik redzu, ka ir MK 1616. noteikumu gaismā ir nodrošināta ne tikai pieaugoša samaksa par likmi, bet ir papildfinansējums piemaksām 4. un 5. pakāpei, kas līdz šim bijis tikai 3. pakāpei uz iekšējo rezervju rēķina. Neatkarīgi no vidējo likmju atšķirības pilsētās un laukos piemaksas visiem pedagogiem būs vienādas. Turklāt nejauksim 2014. gada budžetu ar 2013. gada beidzamajiem četriem mēnešiem nepieciešamo finansējumu. Neaizmirsīsim, ka iepriekšējā ministra laikā ilgstoši slēpto kļūdaino aprēķinu dēļ valstij bija jārod neparedzēti miljoni pedagogu darba samaksai vēl šajā gadā. Droši gan varu teikt, ka aicināšu piešķirt papildu finansējumu zinātnei – gan bāzes finansējumam, gan grantiem, gan universitāšu zinātnei.
– IZM iecerējusi samazināt vidusskolu skaitu. Kā jūs uz šo nodomu skatāties?
– Visnotaļ augstu vērtējamajā Izglītības attīstības pamatnostādņu projektā līdz 2020. gadam nav ietverta doma par nosacītu obligātu vidējo izglītību, taču tā ir jāpatur prātā. Iespējams, ka šis dokuments būs jāpapildina, ja par šo principu panāksim vienošanos. Pašlaik vairumā pasaules un Eiropas valstu par normu tiek uzskatīts, ka apmēram 80% pamatskolas beidzēju ir jāiegūst vidējā izglītība. Vidusskolas diploms neapliecina tikai zināšanas vien, tas ir ceļš arī uz plašāku redzesloku un personības briedumu.
– Arī komplektā ar profesionālo izglītību.
– Noteikti! Mēs virzāmies uz to, lai vismaz 60% no vidusskolēniem būtu ieguvuši profesionālo izglītību. Skaidri jāpasaka, ka vispārizglītojošā vidusskola ir ceļš uz augstskolu. Atrast labu darbu cilvēkam tikai ar vidusskolas izglītību bez profesijas būs ļoti grūti. Domājot ne tikai par indivīda labumu, bet arī par valsts attīstību, mums ir jānodrošina, lai 80% pamatskolas beidzēju iegūtu vidējo izglītību. Nenoliedzot skolu tīkla pārskatīšanu (jo tik tiešām ir pārāk daudz skolu, kur ir tikai viena vidusskolas klase ar minimālu skolēnu skaitu), mums tomēr ļoti nopietni jāizvērtē riski, kas varētu rasties pēc vidusskolas slēgšanas. Pagaidām nav pētījumu, vai pietiekami tiks stimulēta skolēnu iesaistīšanās no dzīvesvietas attālākajā vispārējā vai profesionālā vidējās izglītības iestādē. Atbalstāma pašreizējā IZM nostādne, ka iespēju robežās ir jāsaglabā mazās lauku skolas. Neatbalstu arī paviršo viedokli, ka galvenais vaininieks Latvijas izglītības sistēmas augstajās izmaksās ir tieši mazais skolēnu skaits uz vienu skolotāju. Latvijā apdzīvotības blīvums ir mazāks nekā vairumā citu valstu, un skola, kā zināms, ir magnēts iedzīvotāju un citu infrastruktūras objektu piesaistīšanai. Runājot par skolām vispār un vidusskolām it īpaši, tieši pašvaldībām būtu ļoti liela teikšana. Ja vietvara uzskata, ka nākotnes infrastruktūras vārdā ir jāsaglabā divas vidusskolas, kaut ar mazu skolēnu skaitu, pašvaldībai jādod iespēja to darīt.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Avots: nra.lv /Iveta Mediņa
