Saruna ar kādreizējo Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētāju, tagad Krājaizdevu apvienības vadītāju un biedrības Par latu, pret eiro pārstāvi Inesi Feiferi.
– Latvija ir oficiāli uzaicināta iestāties eirozonā. Vai tas ir pamats svinībām un šampanieša dzeršanai?
– Domāju, ka vienam otram ir pamats dzert šampanieti, jo viņi ir izdarījuši to, ko plānojuši. Šajā reizē vairāk domāju par Vienotības politiķiem. Ir piepildījies tas, par ko viņi paši ir balsojuši un cīnījušies. Nezinu, kā jūtas Nacionālās apvienības politiķi. Vai šampanieti var dzert visa Latvijas tauta? Neesmu par to īsti pārliecināts. Jo nav atbilžu uz daudziem jautājumiem par riskiem, kas saistīti ar iestāšanos eirozonā, kurus min arī eirodeputāts Roberts Zīle vienā no savam intervijām Neatkarīgajai. Viņš skaidri norāda uz būtisko jautājumu, cik daudz mums var nākties maksāt, ja vajadzēs glābt vēl kādu no eirozonas valstīm. Vienalga, vai tā būtu Spānija, Portugāle, Itālija vai vēl kāda, kas nav izslēgts. Te, lūk, slēpjas viens no būtiskākajiem riskiem visā šajā spēlē. Mēs neviens to īsti nezinām. Katrā ziņā vismaz es nezinu, cik daudz mums var nākties maksāt, ja nu gadījumā tāda problēma piemeklēs šīs manis nosauktās valstis. Cik gadījies dzirdēt, tie ir 0,4% no triljona. Tie ir apmēram četri miljardi. Saprotu, ka tas nav vienā dienā, mēnesī, gadā, bet, pat ja tos sadala uz 10 gadiem, tie ir 400 miljoni gadā. Godīgi sakot, es lāgā nestādos priekšā, kur to naudu vispār var ņemt. Ir slikti, ka par to netika runāts. Tā ir viena lieta, kas nav skaidra. Jo šādas summas samaksāt Latvijai nav iespējams. Gribētos uz šādiem jautājumiem dabūt skaidrāku atbildi, pirms dzert šampanieti. Var sanākt diezgan smagas paģiras no šā šampanieša. Otra lieta. Kāda veida attīstības plāns tiks īstenots tad, kad mums būs eiro? Ekonomists Jānis Ošlejs vienā no intervijām pietiekami skaidri pateica, ka mums nav attīstības programmas, kura nodrošinātu, lai mēs būtu līdzvērtīgi tiem šā kluba biedriem, kuri tur jau ir. Līdzvērtīgi Vācijai, Francijai vai Nīderlandei.
– Mēs faktiski jau esam eirozonā kopš 2005. gada. Tad kāpēc mums tur nebūt pilnīgi oficiāli un pilnvērtīgi?
– Neuzskatu, ka mums nevajadzētu pievienoties eirozonai. Jautājums ir – kad pievienoties? Kādā attīstības stadijā Latvijai vajadzētu būt šajā pievienošanās brīdī. Vai mums vēl nebūtu jāpastrādā pie noteikta mājasdarba, lai attīstītu savu ekonomiku. Lai būtu pietiekami spēcīgi un līdzvērtīgi vadošajām eirozonas valstīm. Bez šaubām, mēs nekad nebūsim tik spēcīgi un lieli, kāda ir Vācija. Par to nav ko sapņot, bet tajā pašā laikā savu ekonomiku mēs varējām attīstīt.
– Kāda ir atšķirība, esam vai neesam eirozonā?
– Kad būsim eirozonā, mums savu rīcību daudz vairāk nāksies saskaņot ar Briseli un Eiropas Komisiju. Tajā skaitā arī monetāro politiku. Lai arī lats bija piesaistīts eiro valūtai, mums vienmēr eksistēja iespēja atteikties no šīs piesaistes, ja tas būtu nepieciešams Latvijas glābšanai. Atcerieties diskusijas krīzes sākumā par to – vajag vai nevajag devalvēt latu. Kā īsti darīt un ko darīt? Līdz šim brīdim nav līdz galam izsvērts, vai tika izdarīts pareizākais gājiens vai tomēr bija arī citas iespējas. Domāju, ka bija citas iespējas. Ko par to vairs runāt – kas būtu bijis, ja būtu bijis. Līdz šim lata piesaiste eiro nebija saistīta ar suverenitātes atdošanu. Tā bija mūsu pašu griba, un paši mēs uzturējām šo kursu. Tā bija mūsu darīšana, mēs paši tā lēmām. Tagad mēs to vairs nevarēsim lemt. Tas mums būs atņemts. Mēs esam šo suverenitātes daļu atdevuši. Tātad mēs zaudēsim zināmas tiesības pašiem lemt, kā dzīvot.
– Finanšu ministrs Andris Vilks intervijā Latvijas Radio retoriski jautāja – vai tad jūs gribat, lai katru dienu mainās lata kurss?
– Tad man jājautā – vai mēs gribam ļoti uzmanīgi skatīties, kas notiek eirozonā ar eiro pasaules kontekstā? Jo eiro nav stabils. Lai ko man stāstītu, es labi redzu, kā risinās procesi eirozonas valstīs. No 18 eirozonas valstīm septiņas ir ļoti smagā parādu krīzē, un nav īsti zināms, kā šī krīze tiks atrisināta. Tagad ar bažām būs katru dienu jāseko masu medijos, kas notiek eirozonā, kas notiek ar eiro valūtu. Cik lielā mērā eiro kurss mainās attiecībā pret dolāru?
– Kā liecina prakse, valstis ar zemāku attīstības līmeni, atrodoties eirozonā, ilgtermiņā nonāk krīzes situācijā. Latvija pēc lata piesaistes eiro piedzīvoja milzīgu lētu kredītu pieplūdumu, kas vēlāk izraisīja dziļu krīzi. Kādas ir garantijas, ka pēc oficiālās iestāšanās eirozonā neatkārtosim šo bēdīgo ceļu?
– Mēs varam atkārtot šo ceļu, ja nemainīsim savu politiku. Es domāju ekonomisko politiku. Pilnībā piekrītu Ošleja kungam, ka nepieciešams valstī veidot spēcīgu industrializācijas politiku. Līdzīgi kā to dara tāda sekmīga valsts kā Vācija. Ošlejs visu laiku salīdzina veiksmīgās un neveiksmīgās valstis. Kur veidojas atšķirība? Atšķirība ir tajā, vai tiek realizēta aktīva savas ekonomikas attīstības politika vai notiek pasīva gaidīšana uz labākiem laikiem. Vai mēs īstenosim uz savas tautas labklājības paaugstināšanu orientētu politiku vai pasīvi gaidīsim, ko mums liks priekšā ES? Kā ļoti daudzos gadījumos ir noticis. Tā mums savā laikā lika izstrādāt Nacionālās attīstības plānu, jo citādi nevarēja dabūt eirofondus. Manuprāt, ir vajadzīga proaktīva valsts politika, kura orientēta uz to, lai ierobežotu šāda veida krīzes iespējamību. Šādas krīzes varbūtība ir pietiekami liela, ja valsts nedarīs to, kas tai jādara.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Avots: nra.lv /Bens Latkovskis
