Varbūt esi dzirdējis, ka tiešiem saules stariem pakļautas vīnogas dabū saules dūrienu un kļūst skābas un garšas ziņā šķirnei neraksturīgas. Līdzīgi notiek ar gurķiem, ja lapas tos neapēno, gurķi cieš no saules un kļūst rūgti.
Lai izvairītos no rūgtenu gurķu izaugšanas, virs apstādījuma var ierīkot stalažas ar logiem un tos novitēt ar šķidru kaļķūdeni – padoms atrasts grāmatā ''Seni padomi'' (J. Reiznieks, 1991, Avots).
Ir audzētāji, kas atzīst, ka var novērot rūgtenu gurķu ražu, ja lapas dabūjušas apvīt. Bieži vien gurķus audzē vienā siltumnīcā ar tomātiem, taču apstākļi, kādi katram stādam ir vēlami, atšķiras. Ja tomātiem vajag regulāri vēdināt gaisu, gurķi ir cimperlīgāki un regulārs caurvējš tiem nepatiks. Arī tas var būt par iemeslu rūgtenai piegaršai.
Ja nu tomēr šie padomi nākuši par vēlu, raža jau novākta un daļa gurķu ir rūgti - vajagot nogriezt gurķiem tumšos galus un tad ielikt gurķus mērcēties uz dienu aukstā ūdenī. Pēc mērcēšanas gurķi solās būt gardi un bez rūgtenuma.
