Pērn mājsaimniecību ienākumi auguši visā Latvijā, bet Latgale un Vidzeme joprojām atpaliek

Strauja ekonomikas izaugsme 2011-2012.g. veicināja mājsaimniecību ienākumu kāpumu, tomēr tas nebija vienmērīgs Latvijas reģionu starpā. Ienākumu nevienlīdzība starp reģioniem saglabājas, turklāt izskatās, ka pērn kopējie mājsaimniecību ienākumi auga lēnāk tieši mazāk attīstītos reģionos. Lai veicinātu straujāku mājsaimniecību ienākumu kāpumu visos reģionos un mazinātu reģionālo nevienlīdzību, ir svarīgi gan mudināt uzņēmējus radīt jaunas darba vietas (piemēram, spēcināt sabiedrisko infrastruktūru un pakalpojumus, koncentrējot resursus ekonomiski spēcīgos reģionu centros), gan uzlabot iedzīvotāju spēju šīs darbavietas aizpildīt (piemēram, uzlabot izglītības kvalitāti un veicināt darbaspēka mobilitāti, kas palielina izredzes atrast darbu).


Tā secināts Swedbank pētījumā par Latvijas reģioniem, ko vakar prezentēja Swedbank AS galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks un vecākā ekonomiste Lija Strašuna.


„Latgale nav vienīgais „rūpju bērns”. Piemēram, Vidzemē mājsaimniecību ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir vien nedaudz lielāki, turklāt abos reģionos proporcionāli lielāka ienākumu daļa nekā citos reģionos nāk no pensijām. Pašlaik notiek karstas diskusijas par to, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību. Taču tas jādara, ņemot vērā arī reģionālo perspektīvu, un noteikti neaprobežojoties ar nodokļu politiku un pabalstu sistēmu vien,” saka Mārtiņš Kazāks.


Ievērojamas atšķirības mājsaimniecību ienākumos starp reģioniem
Jaunākie pieejamie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati ir par 2011.gadu, un tie rāda, ka salīdzinājumā ar 2004.gadu mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ir auguši visos reģionos. Turklāt ienākumu atšķirības plaisa starp reģioniem laika gaitā ir būtiski mazinājusies. Proti, ja 2004.gadā Rīgā kopējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija turpat divreiz augstāki kā Latgalē, tad nu šī atšķirība ir būtiski sarukusi. Ienākumi uz vienu iedzīvotāju Pierīgā un Kurzemē ir pietuvojušies rīdzinieku ienākumiem (2011.gadā attiecīgi 109%, 97% un 118% no Latvijas vidējā). Tomēr ienākumi uz vienu iedzīvotāju Zemgalē (87% no Latvijas vidējā), Vidzemē (82%) un Latgalē (75%) pietuvojušies vidējiem valstī vien minimāli.



Ņemot vērā, ka CSP dati par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem pērn būs pieejami vien nākamā gada sākumā, 2012.gada tendenču analīzi varēs iestrādāt tikai 2015.gada budžetā. Šāda laika nobīde var būtiski kavēt lēmumu pieņemšanu un spēju reaģēt uz izmaiņām ekonomikā. Lai mazinātu laika plaisu starp datiem un to izmantošanu ekonomiskajā politikā, Swedbank ekonomisti veica mājsaimniecību ienākumu novērtējumu par pagājušo gadu, izmantojot CSP publicētos un nepublicētos datus, kā arī Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūras (VSAA) sniegto informāciju. Tādējādi, 2012.gada tendences, ko parāda Swedbank veiktais novērtējums, var tikt izmantotas jau izstrādājot 2014.gada valsts budžeta politiku.


Swedbank novērtējums rāda, ka pērn mājsaimniecību ienākumi uz iedzīvotāju auga lēnāk tieši mazāk attīstītos reģionos. Latgalē un Vidzemē tas bija vien 3-4%, Kurzemē un Zemgalē ap 7-8%, Rīgā un Pierīgā ap 11-12%. Proti, labumus no ekonomikas izaugsmes pēdējos divos gados vairāk guva reģioni ar jau augstāku ienākumu līmeni uz iedzīvotāju.


Augstāks izglītības līmenis ir vērtība neatkarīgi no reģiona
Aptuveni 2/3 no mājsaimniecību rīcībā esošiem ienākumiem Latvijā vidēji ir no algotā darba, tādēļ ienākumu starpības reģionos galvenokārt nosaka atšķirības nodarbinātības un algu līmeņos. Kamēr Rīgā un Pierīgā 2011.gadā bija nodarbināti ap 55-57% no 15-74g. veciem iedzīvotājiem, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē tie ir 52-53% un Latgalē vien 49%.


Taču jāatzīmē, ka iedzīvotājam ar augstāko izglītību visos reģionos nodarbinātības līmenis ir ap 80%, kamēr iedzīvotājiem ar pamatizglītību visos reģionos tas ir vien ap 25%. „Augstākam izglītības līmenim ir vērtība neatkarīgi no reģiona. Vienalga, vai dzīvojat Rīgā vai Latgalē – jo augstāks izglītības līmenis, jo labākas izredzes atrast darbu,” uzsver Lija Strašuna.


Rīgā un Pierīga ir lielāks iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību, kas daļēji izskaidro gan lielāku nodarbinātības līmeni, gan algu līmeni. Swedbank aplēses liecina, ka 2011.gadā viens darba ņēmējs mēnesī mājās atnesa vidēji ap 289 latiem Latgalē, 305 latiem Vidzemē, 374 latiem Zemgalē, 387 latiem Kurzemē. Savukārt Pierīgā dzīvojošais darba ņēmējs pelnīja pat nedaudz vairāk kā rīdzinieks (426 lati pret 420 latiem). Interesants šķiet arī fakts, ka ar samērā līdzīgu nozaru un iedzīvotāju izglītības struktūru un produktivitātes līmeni, Zemgalē dzīvojošiem darba samaksa ir krietni augstākā nekā Vidzemē.


Domājams, ka viens no iespējamiem skaidrojumiem tam ir iedzīvotāju mobilitāte. CSP datu apkopojums rāda, ka virs 50 tūkst. iedzīvotāju no Pierīgas (ap 1/3 no Pierīgā dzīvojošiem darba ņēmējiem) un 13-15 tūkst. no Zemgales (ap 1/6 no darba ņēmējiem) strādā citā reģionā, kas visticamāk ir Rīgā (kur dzīvo mazāk darba ņēmēju nekā strādā). Vidzemē iedzīvotāju īpatsvars, kas strādā citā reģionā, ir vien ap 5 tūkst. jeb 5-8%.


Ienākumiem mazāk attīstītajos reģionos risks atpalikt arī turpmāk
Vidzemē un Latgalē ienākumi no algotā darba veido proporcionāli mazāku daļu no mājsaimniecību ienākumiem. Attiecīgi 33% un 36% no ienākumiem 2011.gadā šajos reģionos veidoja pensijas un pabalsti. Vidējā pensija reģionos ārpus Rīgas un Pierīgas ir nedaudz zemāka, savukārt pensionāru skaita proporcija pret darba ņēmēju skaitu ir augstāka. Ja Rīgā uz 10 pensionāriem ir 15 darba ņēmēji, tad Latgalē uz 10 pensionāriem ir tikai 11 darba ņēmēji.


Ņemot vērā, ka darbaspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju īpatsvars ilgtermiņā samazināsies, sabalansētā situācijā ilgtermiņā pensijām un pabalstiem jāaug lēnāk nekā algām. Bez atbilstošas politikas rīcības mājsaimniecību ienākumi mazāk attīstītajos reģionos, jo īpaši Vidzemē un Latgalē, riskē turpināt atpalikt no vidējiem valstī. Turklāt, ņemot vērā algotā darba mazāku īpatsvaru kopējos ienākumos, uzlabojums darba tirgū kopējos ienākumus šajos reģionos ietekmē mazāk.


Lai veicinātu mājsaimniecību ienākumu kāpumu un mazinātu reģionālo nevienlīdzību, ir svarīgi, pirmkārt, lai visos reģionos veidotos jaunas darba vietas. Lai mudinātu uzņēmējus tās radīt, līdzētu administratīvās fragmentācijas mazināšana, sabiedriskās infrastruktūras un pakalpojumu spēcināšana, koncentrējot resursus ekonomiski pamatotos reģionu centros un uzlabojot mazāk attīstīto reģionu pievilcību investoru acīs. Otrkārt, ir būtiski, lai iedzīvotāji ir spējīgi darba vietas arī aizpildīt – esošo prasmju un izglītības uzlabošana, kā arī darbaspēka mobilitātes veicināšana palielinātu iedzīvotāju izredzes atrast darbu.

Padalies

laukudzive.lv © 2020 All Rights Reserved

Designed by WPSHOWER

Powered by WordPress